Page 209 - LASĪŠANAS LIGZDA - Atbalstošas rakstītprasmes vides rokasgrāmata

Stāstu radīšana

Stāstu radīšana ir ekvivalents vārdam sadutus somu valodā (angliski storycrafting), ar kuru

Somijas bērnu valodas un kultūras pētnieces Monika Rīhele (Monika Riihelä), Lisa Karlsone

(Lisa Karlsson) un viņu kolēģi ir sākuši apzīmēt konkrētu darba paņēmienu, kura mērķis ir radīt
bērnam drošu un iedvesmojošu vidi, kas sekmē stāstīšanas attīstību. Stāstu radīšana dod bērnam

pārliecību, ka viņa stāsts ir svarīgs, ka viņam no stāsta sākuma līdz pat beigām ir veltīta
pieaugušā uzmanība, kurš seko viņam un novērtē stāstītāju un ir starpnieks starp viņa mutvārdu

stāstījumu un izpildījuma rakstisko valodu, kurš pilnībā uzticas stāstnieka izvēlēm un respektē
viņa kā autora tiesības.

Stāstu radīšanas metodes izstrādātāji redz to kā cilvēka identitātes un komunikācijas
veicināšanas instrumentu. “Šo metodi var izmantot jebkad un jebkur, kā arī var pierakstīt

jebkura, kurš ir ar mieru kaut ko pastāstīt, stāstus un nostāstus. Piemēram, veco ļaužu stāstu
uzklausīšana un pierakstīšana. Tāpat arī pieaugušie var to savstarpēji izmantot, organizējot

uzklausīšanas brīžus. Ļaušana stāstīt stāstus un to pierakstīšana ir praksē pārbaudīta metode, un
tā ir atzīta par lietderīgu, jo veicina līdzvērtīgu dialogu un palīdz cilvēkiem atrast laiku sev.”

(“Lapset kertovat ja toimivat”). Tomēr, tā kā šī grāmata ir domāta kā atbalsts darbam

pirmsskolas un pamatizglītībā, mēs šeit koncentrēsimies uz komunikāciju ar bērnu.

Stāstu radīšana nav vienreizējs vai vairākkārtīgs didaktisks paņēmiens, bet gan darba veids vai

komunikācijas prakse. Tā laikā veidojas attiecības, kurās bērns jebkurā brīdī un situācijā var

vērsties pie pieaugušā, kam bērns ir pieradis stāstīt savus stāstus, un šis pieaugušais atveras
bērnam, novietojas vienā līmenī ar viņu, lai stāstus pierakstītu. Šeit noteikti jārēķinās ar

atšķirībām, kas izriet no kultūras un audzināšanas tradīcijām. Ir zemes, tautas un skolas-

bērnudārzi, kur vienmēr ir ierasts cienīt bērna vēlmi un prasmi izpausties, kur tic bērna attīstības
potenciālam un necenšas bērnam likt vārdus mutē vai iemācīt pareizās atbildes. Savukārt

izglītības iestādes darbiniekam, kurš ir pieradis strādāt pēc principa “es mācu – tu mācies” un
pēc tam pārbaudīt, kas ir apgūts, nav īpaši daudz, ko uzsākt ar stāstu radīšanas ideju.