Page 161 - LASĪŠANAS LIGZDA - Atbalstošas rakstītprasmes vides rokasgrāmata

Vairāku pētījumu rezultāti pozitīvi novērtē rakstpratības apgūšanu rotaļājoties.
Piemēram, Sjūzenas Ņūmenas (Susan Neuman) un Ketijas Roskosas (Kathy

Roskos) pētījumā tika analizēti bērnu radošajās spēlēs (pasts, restorāns)
izmantotie rakstītie materiāli. Bērni bieži palīdzēja viens otram rakstīt, savās spēlēs
rakstīja, piemēram, rēķinu restorānā, organizēja un izmantoja rakstīšanu, lai kaut

ko neaizmirstu, piemēram, pierakstīja, kurš aiz kura ir rindā.

Naidžels Hols (Nigel Hall) un Anna Robinsone (Anne Robinson) aplūkoja lomu

spēlēs bērnu radītos tekstus un secināja, ka tie netiek novērtēti. Gadiem rotaļas un
rakstīšana ir aplūkotas atsevišķi – rotaļa ir spēlēšanās un rakstīšana ir mācīšanās.
Savukārt autori uzsver, ka spēli nedrīkst uztvert kā aktivitāti ārpus mācību

programmas vai kaut ko, ar ko tiek aizpildīts laiks starp mācību aktivitātēm.
Patiesībā spēlei ir nozīmīga loma, lai sasniegtu akadēmiskos mācību mērķus.

Ar Beļģijas izglītības sistēmas franču valodas plūsmā izmantoto bilžu grāmatu
didaktiku iepazīstina zinātnieks un metodiķis Seržs Terveins (Serge Terwagne)

grāmatā “Lire, jouer, raconter des histories” (2008) (“Lasīt, spēlēties, stāstīt
stāstus”). Vienai grāmatai vai stāstam var izmantot dažādas metodes: no lasīšanas

priekšā līdz dramatizēšanai un jaunu beigu izdomāšanai. Reizēm ar vienu grāmatu
tiek strādāts 2–3 nedēļas, un to pēc pedagoga ieteikuma izvēlas bērni. Stāsta
pirmajā lasīšanas reizē pedagogs izmanto pirkstiņlelles, kas tiek nosauktas šādi:

“Stāstu tauriņš”, “Kāpēc?”, “Es viņa vietā” un “Esmu to agrāk piedzīvojis”. Pēc
stāsta nolasīšanas bērni var izvēlēties vienu no lellēm un uzdot pārējiem
jautājumus, pastāstīt, ko viņi stāsta galvenā varoņa vietā būtu darījuši, vai

iepazīstināt citus ar kādu savā dzīvē piedzīvotu līdzīgu gadījumu. Savukārt Stāstu
tauriņš iepazīstina un ievada stāstu. Nākamajā reizē pēc priekšlasījuma pedagogs
to pašu stāstu kopā ar bērniem izspēlē, izmantojot flanelogrāfu, pirkstiņlelles vai

ko citu. Stāstījumu vada bērni, kuri atminas stāstā noritējušos notikumus. Trešajā
posmā pedagogs ļauj bērniem sadalīties trīs vai četru cilvēku grupās un katra

grupa izspēlē vienu situāciju no izlasītā stāsta. Pārējie cenšas uzminēt, kura stāsta
daļa tā ir. Ceturtajā posmā, kopā ar bērniem plaukšķinot, plikšķinot, spēlējot
sitamos instrumentus, bildei tiek izveidots skaņu attēls. Darbs pie grāmatas vai

stāsta tiek noslēgts ar grupas darbu, kurā bērni izdomā stāstam jaunas beigas un
prezentē tās pārējiem (Terwagne & Vanesse 2008). Tādā veidā grāmatas attēlu

un teksta apstrādē ir iesaistītas visas bērna maņas. Papildus attīstās vārdu
krājums, spriestspēja, pašizpausmes prasme, drosme uzstāties, domāšana,
radošums, sociālās prasmes u.c.