Page 7 - LASĪŠANAS LIGZDA - Atbalstošas rakstītprasmes vides rokasgrāmata

21. gadsimtā priekšstats par rakstpratību ietver daudzus aspektus: lasīšanas tehniku,

motivētu un reflektējošu lasītāja uzvedību, kā arī aktīvu, radošu iztēli un uztveri. Vienlaikus
tā ir arī spēja pārvaldīt tehniskos līdzekļus, vairākas informācijas plūsmas, tā ir

sadarbošanās lasot un rakstot, spēja radīt un analizēt multimediālus tekstus, ļauties
baudpilnai lasīšanai, kā arī uzņemties ētisko atbildību, piedaloties rakstveida komunikācijā.
Mūsdienu rakstītpratējam jāspēj uztvert un radīt multimodālus tekstus uz ekrāniem, un tam

nepieciešama vismaz elementāra digitālā kompetence. Tā kā teksta daļa ir arī zīmējumi,
grafiki, skaitliskie dati u.c., tad rakstpratības jēdziens ietver arī rēķināšanu un vizuālā

materiāla (attēlu, karšu, video materiālu) apstrādi.

Jautājums par formālās rakstītprasmes esamību vai neesamību šķiet vienkāršs – cilvēks
vai nu prot, vai neprot lasīt, prot vai neprot rakstīt. Par prasmju līmeni liecina pieļauto kļūdu
skaits. Ja tās pārsniedz noteiktu robežu, tad lasītais vai rakstītais teksts nav saprotams,

tātad trūkst prasmju.

Perfekta rakstpratība bez kļūdām ir ideāls, uz kuru tiecas pedagogi un filologi.
Tomēr mūsdienās biežāk tiek runāts par veidojošo rakstpratību (emergent
literacy). Šī pieeja aizsākās jau 20. gadsimta 60. gados (skat., Mary Clay, 1967),
un pēc pārdesmit gadiem ar vairākiem pētījumiem tika pierādīta tās zinātniskā
pamatotība.